Mūsu Rīgas bēdīgā eksotika – cilvēks ratiņkrēslā uz ielas

Arī mana vīra darba gaitas ekonomiskās krīzes apstākļos, aizvedušas uz kaimiņu valsti – Zviedriju, tādēļ pēdējā laikā bieži sanāk tur viesoties. Ja neskaita cilvēku pozitīvo attieksmi pret dzīvi kopumā, ir viena lieta, kas mani ļoti patīkami pārsteidza.

Runa ir par cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēkiem ratiņkrēslos, veciem cilvēkiem ar stumjamajiem ratiņiem – daudz un visur.

Tur esot, domāju par savu omīti, kurai slimības dēļ vairāk nekā gadu nācās pārvietoties ratiņkrēslā. Nemaz jau nerunājot par iziešanu uz ielas, mēs nevarējām pierunāt viņu pat atbraukt ciemos uz māsas dzimšanas dienu. Atbilde skanēja – „es jau neiešu cilvēkos ķēmoties”. Mēs visi vienā balsī teicām – „nu, bet omīt, tur taču tikai mēs paši, neviena sveša cilvēka nebūs”. Nekā, nekādi argumenti par to, ka no pārvietošanās ratiņkrēslā nav  jākaunas, uz omīti neiedarbojās.

Manas pārdomas nav tikai par manu omīti – viņiem ar vectētiņu vismaz māja, kur dārzā var izbraukt. Mirkli padomājiet un mēģiniet atcerēties -  cik daudz uz ielas Rīgā esat redzējuši  cilvēkus ratiņkrēslos? Ja nedēļas laikā vienu redzēsiet, tas jau būs daudz. Nevarētu taču būt tā, ka Zviedrijā ir daudz, daudz vairāk cilvēku ar invaliditāti, kā pie mums. Tad kāpēc mēs viņus nekur neredzam?

Viens no iemesliem varētu būt padomju laikos „iepotētā” doma, ka šiem cilvēkiem nav vietas sabiedrībā, jo viņiem taču ir savas slimnīcas vai speciālas iestādes, kur dzīvot un nerādīties acīs “normāliem” cilvēkiem. Šo gadiem kultivēto uzskatu nekā citādi, kā tikai ar sabiedrības attieksmes maiņu, izpratni un skaidrošanu nav iespējams izmainīt. Tikai tad, kad mana omīte redzētu pa ielu pārvietojamies vienaudzi ar stumjamajiem ratiņiem iešanas atvieglošanai, varbūt arī viņa saņemtos drosmi iziet laukā. Bet tam vajag drosmi!

Taču ir arī objektīvi apstākļi, kas šo cilvēku ikdienu būtiski apgrūtina – tā dēvētā vides pieejamība. To varētu iedalīt divās daļās – ielas jeb ārtelpa un ēkas. Ielas palēnām pielāgo cilvēku ar invaliditāti vajadzībām. Tas nesokas ātri, darāmā vēl daudz, bet mērķis skaidrs. Ar ēkām gan mums ir bēdīgi. Ja neskaita lielveikalus, kas parūpējušies par to, lai jebkurš varētu tur iekļūt, absolūts vairākums dzīvojamo māju, iestāžu un citu ēku vides pieejamības ziņā ir nepieejami cietokšņi. To var izskaidrot ar faktu, ka liela daļa no mājām ir celtas pirmskara vai padomju gados,  kad invalīdu un vecu cilvēku problēmas nebija aktuālas. Līdz ar to šo māju pielāgošana ir grūta un ļoti dārga, taču diezin vai neiespējama. Vispirmām kārtām visām mājām būtu jānodrošina vismaz pirmo stāvu pieejamība. Vienkārši jāķeras šim darbam klāt!

Kā redzam – vēsturiski pieļautās kļūdas labot ir grūti un dārgi, tādēļ būtu liela muļķība tās atkārtot. Un tomēr tas notiek – jaunajās mājās, kas tiek celtas, par vides pieejamību netiek īpaši domāts. Ēkās, kas nav augtākas par pieciem stāviem, lifts nav obligāts, bet vēl sliktāk ir tas, ka arī pat pirmajam stāvam netiek nodrošinātas piekļuves iespējas cilvēkiem ar invaliditāti. Un šī ir lieta, ko es nespēju saprast: Kāpēc Rīgas pilsētas būvvalde, apstiprinot būvprojektus, neparedz, ka visām jaunceltnēm ir jābūt nodrošinātai vides pieejamībai (vismaz pirmajam stāvam)? Ja prasām, lai pie visām jaunceļamām mājām ir stāvvietas automašīnām, un neviens nesūdzoties par šo prasību to īsteno, tad kāpēc neparedzēt būvniekiem arī šādu uzstādījumu no pašvaldības puses? Tad vismaz viens no tiem daudzajiem šķēršļiem, kas vēl bez tā ikdienā jāpārvar cilvēkiem ar invaliditāti, būtu atrisināts. Savukārt mēs, ikdienā redzot šos cilvēkus, pieradīsim pie viņiem un pieņemsim kā dabisku lietu sastāvdaļu, padarot mūsu sabiedrību daudz iejūtīgāku un saprotošāku.