Kazaki-razboiņiki, tautas bumba un 12 puļķīši

Ir viena laba lieta pēdējos gados – arvien vairāk un vairāk pie daudzīvokļumājām var redzēt jaunus rotaļu laukumus bērniem. Sevišķi pie jaunajām mājām, katrs būvnieks cenšas ierīkot labu, skaistu rotaļu laukumu mazajiem. Tendence patiešām ir laba. Gribētos gan, lai vecie, vēl padomju laikos izveidotie laukumi tiktu renovēti ātrākos tempos, bet visu uzreiz jau nevar pagūt. Šajā kontekstā ir viena lieta, kas ir diskusijas vērta, turklāt attīstības virzieni ir iespējami vairāki. Stāsts ir par pusaudžu un jauniešu  iespējām netālu no savas dzīvesvietas pavadīt brīvo laiku.

Skolas laikā brīvo laiku (arī vasaras brīvlaiku) pavadīju pie mājas pagalmā. Mums bija divas izklaides vietas – starp četrām mājām uzbūvētais basketbola laukums, kas tika izmantots ne tikai daudzām un dažādām versijām kā bumbu dabūt grozā, bet arī tautas bumbai. Otrs bija liels rotaļu laukums, kur bija gan mazo bērnu laukums, gan visādas kāpelēšanas ierīces, gan lielas šūpoles. Un tad nu šis laukums tika izmantots gan klasīšu lekšanai, gan gumiju lēkšanai, gan kazaku-razboiņiku, augstāk par zemi, ķerīša, 12 puļķīšu un visādu citādu spēļu spēlēšanai. Bērniem un jauniešiem iztēle ir ļoti plaša, ja vien tai ir vieta, kur attīstīties.

Tas ir tas, kas šodien šķiet iztrūkst visos jaunajos projektos – spēļu laukums pusaudžiem. Nav jau tā, ka visi grib nepārtraukti sēdēt pie datora – spēlēt datorspēles un klejot pa internetu vai klīst pa ielām. Gan jau atrastos arī tādi, kas labprāt socializētos ar saviem kaimiņu vienaudžiem, ja vien būtu piemērota vide.

Ko tad tagad dara jaunieši? Mūsu jaunajā projektā viņi tāpat spēlē bumbu tikai pa jauno zālāju, to nopietni bojājot un radot vecākiem grūti izlemjamu dilemmu, kā savienot skaistu, sakārtotu vidi ar atziņu, ka tiem jauniešiem jau  citur nav kur palikt. Ir jau arī vecākiem vēlme, lai arī paaugušies bērni ir tuvu pie mājām, lai vakarā varētu iziet uz balkona un pasaukt: „Jāni, Anna – vakariņās!”