Pasakiet, lūdzu, cik ilgi cilvēkiem jācīnās ar Rīgas rātskungu un dāmu viedokli, ka viņi ir tie, kuri pateiks – zosis, pīles te var staigāt, bet bērni ne? Pasakiet man, lūdzu, kāpēc citās Eiropas valstīs var uzlikt zālāju, kurš neizmīņājas un uz kura var mierīgi sēdēt gan bērni, gan studenti, gan pieaugušie, gan tūristi? Pasakiet, lūdzu, kāpēc Rīgas parki jāuztver kā muzejs, pa kuru izvadāt ārvalstu delegācijas?

Jautājums atkal nodots Vides komitejai, kura diemžēl satraucas tikai par bebru un sienāžu labsajūtu, bet aizmirst, ka šajā vidē dzīvojam arī mēs un mūsu viesi!

Tomēr rezultātā atkritumu šķirošana Rīgā ir dažu zaļi domājošu cilvēku dzīvesveida sastāvdaļa, nevis lielas daļas rīdzinieku sadzīves rituāls. Diemžēl.

Tādēļ dažkārt pat šķiet komiski lasīt par kārtējo „panākumu” atkritumu šķirošanas ieviešanā. Tā, piemēram, pagājušajā nedēļā esam tikuši pie šādas ziņas – kārtējā kampaņā, kas izmaksājusi apaļas summas un kuru kārtējo reizi atklāj buldozera rupora radītais lielais cūkvīrs, tiek paziņots, ka beidzot tiksim pie atkritumu šķirošanas! Turpmāk mēs varēsim atstāt savus šķirotos atkritumus pie… tuvākā Rimi Hipermārketa. Kas par iespēju! Kas par vērienu! Ņemam tik savus maisus ar šķirotiem atkritumiem, ejam uz tuvāko pieturu, kāpjam iekšā trolejbusā un braucam uz tuvāko Rimi Hipermārketu nodot sašķirotos atkritumus!

Rīgas domes galvenais „zaļais” – Vides departamenta direktors Askolds Kļaviņš par atkritumu šķirošanu Rīgā runā jau gadiem, tomēr uz priekšu šī labā lieta nekust! Pēdējos gadus domē iegājies savdabīgs rituāls – gada sākumā Rīgas domes budžetā Vides departamentam tiek paredzēti 1,5 miljoni latu atkritumu šķirošanas ieviešanai, kuri gada beigās kā neapgūti līdzekļi tiek pārdalīti kam citam. Lai arī no oficiāli pieejamās informācijas izskatās, ka gandrīz visa Rīga var šķirot atkritumus (piemēram, www.atkritumi.lv), realitāte diemžēl saka kaut ko pilnīgi pretēju. Veicot nelielu aptauju savu draugu un paziņu vidū, es, piemēram, noskaidroju, ka tikai katram piektajam ir iespēja izmest šķirotos atkritumus pie mājām novietotos speciāli paredzēto konteineros. Pārējiem atliek iespēja tikai priecāties par salīdzinoši regulārajām kampaņām par atkritumu šķirošanu.

Grūti saprast kādas milzīgas problēmas un šķēršļi bijis jāpārvar Rīgas domes atbildīgajām amatpersonām, lai šo daudzu gadu laikā kopš ir sākušās runas par atkritumu šķirošanu, nodrošinātu šo elementāro lietu, – panāktu, ka katram daudzdzīvokļu mājā dzīvojošam rīdziniekam pie mājas būtu iespēja un arī vēlme izmest jau sašķirotus atkritumus?

Skolas laikā brīvo laiku (arī vasaras brīvlaiku) pavadīju pie mājas pagalmā. Mums bija divas izklaides vietas – starp četrām mājām uzbūvētais basketbola laukums, kas tika izmantots ne tikai daudzām un dažādām versijām kā bumbu dabūt grozā, bet arī tautas bumbai. Otrs bija liels rotaļu laukums, kur bija gan mazo bērnu laukums, gan visādas kāpelēšanas ierīces, gan lielas šūpoles. Un tad nu šis laukums tika izmantots gan klasīšu lekšanai, gan gumiju lēkšanai, gan kazaku-razboiņiku, augstāk par zemi, ķerīša, 12 puļķīšu un visādu citādu spēļu spēlēšanai. Bērniem un jauniešiem iztēle ir ļoti plaša, ja vien tai ir vieta, kur attīstīties.

Tas ir tas, kas šodien šķiet iztrūkst visos jaunajos projektos – spēļu laukums pusaudžiem. Nav jau tā, ka visi grib nepārtraukti sēdēt pie datora – spēlēt datorspēles un klejot pa internetu vai klīst pa ielām. Gan jau atrastos arī tādi, kas labprāt socializētos ar saviem kaimiņu vienaudžiem, ja vien būtu piemērota vide.

Ko tad tagad dara jaunieši? Mūsu jaunajā projektā viņi tāpat spēlē bumbu tikai pa jauno zālāju, to nopietni bojājot un radot vecākiem grūti izlemjamu dilemmu, kā savienot skaistu, sakārtotu vidi ar atziņu, ka tiem jauniešiem jau  citur nav kur palikt. Ir jau arī vecākiem vēlme, lai arī paaugušies bērni ir tuvu pie mājām, lai vakarā varētu iziet uz balkona un pasaukt: „Jāni, Anna – vakariņās!”

Nepārprotiet – viņas visas ir cilvēcīgi jaukas būtnes un visas šajos amatos strādā jau kādus gadus 8-10. Šis laiks viņām ir devis pieredzi, ļāvis iepazīt gandrīz vai visus domes darbiniekus, amatpersonas, iestāžu vadītājus. Kad jaunievēlētais domes priekšsēdētājs ienāk savā jaunajā kabinetā, viņas ir tās, kuras var atbildēt uz jebkuru organizatorisku jautājumu. Pie tam – viņas ir pieejamas 24 stundas diennaktī! Neapšaubāmi šī ir viņu lielā priekšrocība un viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc visi domes priekšsēdētāji „iekrīt” un nav gatavi uzreiz atteikties no šīs „ekstras”. Cilvēcīgi saprotami, jo tu kļūsti par domes priekšsēdētāju tieši ar to brīdi, kad deputāti ir nospieduši podziņu. Tieši tajā brīdī tev ir jābūt pirmajam starp līdzīgajiem un jāspēj vadīt sarežģītu un lielu administratīvu organismu, kas pārvalda Rīgu.

Tātad, pirmkārt – kāpēc viņas ir piecas? – Tāpēc, ka viņas strādā diennakts režīmā, un katra no viņām vienu diennakti stādā, bet trīs diennaktis atpūšas. Vienā mēnesī tātad strādāt sanāk 7-8 diennaktis. Ikdienā strādā četras sekretāres, savukārt piektā strādā tikai tad, kad kāda no pārējām sekretārēm ir atvaļinājumā vai slima. Par nakts darbu, protams, algu maksā dubultā.

Kādi ir viņu pienākumi? Pa dienu parasts sekretāres darbs. Problēma tikai tā, ka, strādājot reizi četrās dienās, nav iespējams nodrošināt normālu darba pēctecību. Taču, ko viņas dara naktī, kad neviens cits domē nestrādā? Īsi sakot- atbild uz telefona zvaniem. Kas ir tie, kas zvana uz domi naktī? Ja jums mājās naktī saplīst ūdensvads vai arī ir izcēlies ugunsgrēks, jūs zvanāt Valsts ugundzēsības un glābšanas dienestam. Ja kaimiņš pārāk skaļi trokšņo vai ir kādas citas nekārtības, jūs zvanāt policijai. Bet… ir iespēja par šīm likstām zvanīt arī Rīgas mēra sekretārei. Ne jau nu viņa skries jums palīdzēt nodzēst ugunsgrēku vai nomierināt satrakojošos kaimiņu, bet vienkārši pāradresēs jūs pie ugunsdzēsējiem vai pie policistiem. Ja zvanītājs būs kāds domē strādājošais vai arī domnieks, tad, visticamāk, arī pēc tam noskaidros, vai problēma atrisināta. Ja būs notikusi kāda nopietnāka ķibele – painformēs par to mēru no rīta vai ārkārtas gadījumos arī naktī.

Redziet, izklausās jau nopietni. Tikai padomājiet paši, vai jūs paši zinājāt, ka ir tāds numurs, uz kuru zvanīt, ja kaut kas Rīgā atgadījies? Es nezināju. Tā kā runa ir par pāris zvaniem naktī, no kuriem tad daļa tādi, kas sajaukuši numuru, zvanot picas piegādātājiem vai vienkārši cilvēki, kuriem „nenāk miegs un gribas aprunāties”. Problēmās nonākušie parasti tomēr zvana policijai, ugunsdzēsējiem vai Rīgas ūdenim „pa taisno”.

Protams, rodas jautājums – vai Rīgas mēram patiešām ir nepieciešamas piecas sekretāres, kas strādā caurām diennaktīm? Mana atbilde – piedodiet, bet – nē. Rīgas mērs, tāpat kā visi citi priekšnieki, var iztikt ar vienu sekretāri.

Kopīgais pirmais klips. Komentāri diez vai ir vajadzīgi.

Runa ir par cilvēkiem ar invaliditāti, cilvēkiem ratiņkrēslos, veciem cilvēkiem ar stumjamajiem ratiņiem – daudz un visur.

Tur esot, domāju par savu omīti, kurai slimības dēļ vairāk nekā gadu nācās pārvietoties ratiņkrēslā. Nemaz jau nerunājot par iziešanu uz ielas, mēs nevarējām pierunāt viņu pat atbraukt ciemos uz māsas dzimšanas dienu. Atbilde skanēja – „es jau neiešu cilvēkos ķēmoties”. Mēs visi vienā balsī teicām – „nu, bet omīt, tur taču tikai mēs paši, neviena sveša cilvēka nebūs”. Nekā, nekādi argumenti par to, ka no pārvietošanās ratiņkrēslā nav  jākaunas, uz omīti neiedarbojās.

Manas pārdomas nav tikai par manu omīti – viņiem ar vectētiņu vismaz māja, kur dārzā var izbraukt. Mirkli padomājiet un mēģiniet atcerēties -  cik daudz uz ielas Rīgā esat redzējuši  cilvēkus ratiņkrēslos? Ja nedēļas laikā vienu redzēsiet, tas jau būs daudz. Nevarētu taču būt tā, ka Zviedrijā ir daudz, daudz vairāk cilvēku ar invaliditāti, kā pie mums. Tad kāpēc mēs viņus nekur neredzam?

Viens no iemesliem varētu būt padomju laikos „iepotētā” doma, ka šiem cilvēkiem nav vietas sabiedrībā, jo viņiem taču ir savas slimnīcas vai speciālas iestādes, kur dzīvot un nerādīties acīs “normāliem” cilvēkiem. Šo gadiem kultivēto uzskatu nekā citādi, kā tikai ar sabiedrības attieksmes maiņu, izpratni un skaidrošanu nav iespējams izmainīt. Tikai tad, kad mana omīte redzētu pa ielu pārvietojamies vienaudzi ar stumjamajiem ratiņiem iešanas atvieglošanai, varbūt arī viņa saņemtos drosmi iziet laukā. Bet tam vajag drosmi!

Taču ir arī objektīvi apstākļi, kas šo cilvēku ikdienu būtiski apgrūtina – tā dēvētā vides pieejamība. To varētu iedalīt divās daļās – ielas jeb ārtelpa un ēkas. Ielas palēnām pielāgo cilvēku ar invaliditāti vajadzībām. Tas nesokas ātri, darāmā vēl daudz, bet mērķis skaidrs. Ar ēkām gan mums ir bēdīgi. Ja neskaita lielveikalus, kas parūpējušies par to, lai jebkurš varētu tur iekļūt, absolūts vairākums dzīvojamo māju, iestāžu un citu ēku vides pieejamības ziņā ir nepieejami cietokšņi. To var izskaidrot ar faktu, ka liela daļa no mājām ir celtas pirmskara vai padomju gados,  kad invalīdu un vecu cilvēku problēmas nebija aktuālas. Līdz ar to šo māju pielāgošana ir grūta un ļoti dārga, taču diezin vai neiespējama. Vispirmām kārtām visām mājām būtu jānodrošina vismaz pirmo stāvu pieejamība. Vienkārši jāķeras šim darbam klāt!

Kā redzam – vēsturiski pieļautās kļūdas labot ir grūti un dārgi, tādēļ būtu liela muļķība tās atkārtot. Un tomēr tas notiek – jaunajās mājās, kas tiek celtas, par vides pieejamību netiek īpaši domāts. Ēkās, kas nav augtākas par pieciem stāviem, lifts nav obligāts, bet vēl sliktāk ir tas, ka arī pat pirmajam stāvam netiek nodrošinātas piekļuves iespējas cilvēkiem ar invaliditāti. Un šī ir lieta, ko es nespēju saprast: Kāpēc Rīgas pilsētas būvvalde, apstiprinot būvprojektus, neparedz, ka visām jaunceltnēm ir jābūt nodrošinātai vides pieejamībai (vismaz pirmajam stāvam)? Ja prasām, lai pie visām jaunceļamām mājām ir stāvvietas automašīnām, un neviens nesūdzoties par šo prasību to īsteno, tad kāpēc neparedzēt būvniekiem arī šādu uzstādījumu no pašvaldības puses? Tad vismaz viens no tiem daudzajiem šķēršļiem, kas vēl bez tā ikdienā jāpārvar cilvēkiem ar invaliditāti, būtu atrisināts. Savukārt mēs, ikdienā redzot šos cilvēkus, pieradīsim pie viņiem un pieņemsim kā dabisku lietu sastāvdaļu, padarot mūsu sabiedrību daudz iejūtīgāku un saprotošāku.

Jaunam cilvēkam raitā solī septiņas sekundes ir tieši tik, cik vajadzīgs. Ne mirklis vairāk, ne mazāk. Visticamāk kāds jauns cilvēks arī bija tas, kurš „izmēģināja” luksoforu pirms nodeva to gājēju lietošanā. Jo „tieši tik, cik vajadzīgs” attiecas tikai uz jaunajiem. Jāatzīmē gan, ka Tev līdzi nedrīkst būt nekas un neviens tāds, kas Tevi varētu kavēt. Piemēram, bērnu ratiņi, ar kuriem uzmanīgi jānobrauc no ietves un uzmanīgi jāuzbrauc augšā, kur tu patērē neparedzētas divas sekundes. Vēl sliktāk ir tad, ja tev pie rokas ir mazs cilvēciņš, kura solīši ir daudz sīkāki, lai arī kā viņš censtos. Tad ir vēl trešā grūtības pakāpe – kā maniem draugiem, kuru dzīvesvieta ir tieši pie šiem krustojumiem – pie vienas rokas gandrīz jau piecgadīgs bērniņš, ar otru jāstūrē rati ar mazulīti. Tad nu pamēģiniet pāriet pāri septiņās sekundēs.

Taču mazi bērni nav vienīgie, par kuriem nav padomāts. Vislielākais jautājums ir par veciem cilvēkiem un cilvēkiem ar invaliditāti. Un šeit pat ir lieki kaut ko piebilst. Pietiek vienkārši iztēloties vecu tantiņu, kura septiņās sekundēs tiek labi ja līdz ielas vidum, bet mašīnām luksoforā jau sāk iedegties zaļā gaisma.

Bet mēs jau esam izturīgi, kaut kā jau sadzīvojam ar to. Kāds izvēlas citus ceļus, kāds vecais vai slimais cilvēks gluži vienkārši nebrauc uz centru vai neiet ārā no mājas. Kāds turpina šķērsot ielu pie sarkanās gaismas, tādējādi apdraudot savu veselību un pat dzīvību. Taču šī ir mūsu visu pilsēta – gan lielo un mazo, gan veco un jauno, gan slimo un veselo.

Saprotams, ka mašīnām dots sešas reizes ilgāks laiks – 45 sekundes, ar mērķi mazināt sastrēgumus. Tikai – ja par galveno jautājumu Rīgā netiek uzskatīta drošība un cilvēkiem draudzīga vide, tad vismaz varētu konstatēt, ka sastrēgumu problēmas ekonomiskās krīzes un stāvvietu cenu dēļ ir mazinājušās. Turklāt nevajag nevienu pašu santīmu, lai šo problēmu atrisinātu. Vajag tikai gribu un sapratni, ka septiņas sekundes, lai šķērsotu ielu, ir gluži vienkārši par maz.

Šorīt ieraudzīju bildes, kas šajā vietā uzņemtas tagad, izskatās briesmīgi. Intereses pēc aizbraucu apskatīties – vai tiešām tā varētu būt – mēs taču savācām trīs milzīgus konteinerus ar atkritumiem! Ezera krasts pēc talkas bija skaists un tīrs. Tuvējo mežu arī sakopām.

Kad ieraudzīju to vietu šodien, sašutums mijās ar jautājumu – kā ir iespējams, ka desmit dienas pēc talkas ezera krasts izskatās tāpat kā pirms tam? Vai cilvēki gluži vienkārši grib dzīvot mēslos, vai tam ir arī kādi racionāli izskaidrojumi?

„Delfi” apskatāmās bildes* spilgti parāda, kā tur izskatās – tieši tā arī ir! Es varu iedomāties – tie papīra gabali, plastmasas pudeles un tamlīdzīgas lietas ir tās, kas tur palikušas pēc pēdējām skaistajām un saulainajām brīvdienām, kuras daudzi tuvējās apkārtnes iedzīvotāji pavadījuši skaistā ezera krastā. Taču starp atkritumiem ir arī spuldzītes, kas gan nav parastā piknika groza sastāvdaļa. Atkritumi gan pārsvarā atrodas ap atkritumu tvertnēm, kas ir pārpildītas. Un tad izpūstas pa tuvējo apkārtni un arī ūdeni…

Ir, protams, diskutabli, kāpēc ir jāmet atkritumi gružkastē, kurā tiem vairs nav vietas. Kulturāli cilvēki tos tā neatstātu. Labi jau, ka tie nav atstāti vienkārši tur, kur sēdēts un ēsts – zālītē.

Ko tas nozīmē? Atbilde ir pavisam vienkārša – pie ezera atpūtas vietā KATASTROFĀLI TRŪKST ATKRITUMU TVERTŅU un tās tiek tīrītas pārāk reti. Pašvaldības izpilddirekcijas taču zina, kur cilvēki pulcējas. Kāpēc tad ir jāuzliek mazas, vairāk dekoratīvas, nevis funkcionāli praktiskas atkritumu tvertnes? Un īstenībā stāsts jau nav tikai par Bābelītes ezera apkārtni, stāsts ir par to, lai pašvaldība mums radītu iespēju izdarīt elementāru lietu – izmest gružus atkritumu tvertnē! Parkos, uz ielas un citur.

Lūdzu – Vidzemes priekšpilsētas izpilddirekcija – tā vietā, lai pirktu maksas reklāmas laukumus avīzēs un sevi slavinātu, izpildiet savas pamatfunkcijas – novietojiet pie Bābelīša ezera normāla lieluma atkrituma tvertnes!

Mīļie rīdzinieki – ja jūs redzat vēl vietas, kur akūti trūkst atkritumu tvertņu, nu rakstiet pašvaldībai vai publicējiet publiski bildes ar tām vietām! Un vēl – ja tajā atkritumu tvertnē nav vietas – varbūt nemetiet gružus tai blakus, bet pameklējiet nākamo vai arī paņemiet līdzi un uzmetiet pie mājām. Mums visiem taču gribas dzīvot sakopta vidē, ne jau tāpat vien Lielajā talkā piedalījās 100 000 cilvēku.

* http://www.delfi.lv/news/na tional/witness/article.php?id=24227813